| IZDEVUMS NR. 09 · LATVIEŠU |
|
|
|
|
| Iknedēļas jaunumu vēstule, kas aplūko Eiropu tuvplānā caur vietējo prizmu. Katru piektdienu, viena tēma, ko izpēta piecas neatkarīgas ziņu redakcijas. | | ŠAJĀ IZDEVUMĀ | §01 · Fokusā — Kā par paplašināšanos diskutē dalībvalstīs un Briselē
§02 · Vietējais skatījums — Berlīne, Rīga, Varšava, Vīne un Zagreba
§03 · Podkāsts — Klausieties jaunāko epizodi un pievienojieties sarunai
§04 · No redakcijām — Jaunākās publikācijas no lensEU tīkla |
|
|
| §01 · FOKUSĀ | Kā par paplašināšanos diskutē dalībvalstīs un Briselē | Pēc gadiem ilgas stagnācijas ES paplašināšanās atkal ir Eiropas debašu centrā. Tikai jūnijā un jūlijā vien Ukraina un Moldova atvēra pirmās sarunu sadaļu kopas, savukārt Melnkalne un Albānija virzījās tālāk pievienošanās sarunās. Tas nozīmē, ka pēdējo sešu mēnešu laikā ir atvērts un provizoriski slēgts vairāk sarunu sadaļu nekā iepriekšējā desmitgadē. Melnkalne, kas šobrīd plaši tiek uzskatīta par līderi ceļā uz pievienošanos ES, par nākamo Eiropas Savienības dalībvalsti varētu kļūt jau 2028. gadā. ES jau ir sākusi izstrādāt tās Pievienošanās līgumu. | Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ir fundamentāli mainījis debates par paplašināšanos. Paplašināšanās, kas agrāk galvenokārt tika uztverta kā ekonomisks un politisks projekts, tagad arvien biežāk tiek raksturota kā viens no Eiropas drošības arhitektūras stūrakmeņiem. Tomēr, pieaugot politiskajam impulsam, no sarežģītiem jautājumiem kļūst arvien grūtāk izvairīties. Vai Eiropas Savienība institucionāli ir gatava vēl vienam paplašināšanās vilnim? Vai tai būtu jāreformē sevi pirms jaunu dalībvalstu uzņemšanas? Vai eiropieši pilnībā apzinās, ka katra kavēšanās dod iespēju Krievijai, Ķīnai un citām ārējām varām paplašināt savu ietekmi ES kaimiņreģionos? Un vai laikā, kad karš notiek tepat pie Eiropas sliekšņa un eiroskeptiskā galēji labējā kustība gūst spēku lielā daļā ES, šis tiešām ir īstais brīdis uzņemties jaunu dalībvalstu integrācijas izaicinājumus? | Vēl nesen galvenais izaicinājums kandidātvalstīm bija Kopenhāgenas kritēriju izpilde: stabilu demokrātisku institūciju nodrošināšana, tiesiskuma stiprināšana, cilvēktiesību un minoritāšu aizsardzība, funkcionējošas tirgus ekonomikas izveide un nacionālo tiesību aktu saskaņošana ar ES acquis. Šīs prasības nav mainījušās. Kā bieži uzsver Eiropas līderi, pievienošanās ES joprojām ir uz nopelniem balstīts process bez īsceļiem. Mainījušās ir debates pašā Savienībā. | Dalībvalstis arvien biežāk vairs nevaicā tikai to, vai kandidātvalstis ir gatavas pievienoties. Tās arvien biežāk jautā, vai pati Eiropas Savienība ir gatava paplašināties. | Šo debašu centrā ir jautājums par institucionālajām reformām. Daudzas valdības uzskata, ka paplašināta Savienība nevarēs efektīvi darboties ar pašreizējiem lēmumu pieņemšanas noteikumiem. Tā kā pievienošanos gaida līdz pat desmit kandidātvalstīm, pieaugušas bažas, ka vienprātības principa attiecināšana uz vēl lielāku dalībvalstu skaitu varētu padarīt ES arvien neaizsargātāku pret paralīzi. Tāpēc apspriestie priekšlikumi ietver kvalificētā vairākuma balsojuma paplašināšanu atsevišķās politikas jomās, Eiropas Komisijas lieluma un sastāva reformu, kā arī institūciju un budžeta pielāgošanu Savienībai ar vairāk nekā 30 dalībvalstīm. Kamēr dažas valdības uzstāj, ka vismaz daļai šo reformu būtu jānotiek pirms nākamās paplašināšanās, citas brīdina, ka pievienošanās sasaistīšana ar līgumu grozījumiem varētu procesu aizkavēt uz nenoteiktu laiku. | Šī diskusija kļuvusi intensīvāka, Melnkalnei tuvojoties finiša taisnei. Pirmo reizi kopš Horvātijas pievienošanās blokam 2013. gadā ES izstrādā Pievienošanās līgumu jaunai dalībvalstij. Tā vietā, lai pirms paplašināšanās īstenotu plašu ES līgumu reformu — procesu, kam būtu nepieciešama vienprātīga vienošanās un nacionālās ratifikācijas —, dalībvalstis arvien aktīvāk pēta, vai vismaz daļu nepieciešamo izmaiņu varētu iekļaut nākamajos pievienošanās līgumos. Mērķis ir stiprināt Savienības spēju aizsargāt tās pamatvērtības, vienlaikus neatliekot paplašināšanos uz nenoteiktu laiku. | Viena no galvenajām idejām attiecas uz stingrākiem aizsardzības mehānismiem pret demokrātijas regresu. Ungārijas un mazākā mērā arī Polijas pieredze daudzas valdības pārliecinājusi, ka pievienošanās kritēriju izpilde pirms iestāšanās Savienībā ne vienmēr garantē to ievērošanu arī pēc tam. Tāpēc piecas no sešām ES dibinātājvalstīm — Vācija, Francija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga — ir ierosinājušas ieviest stingrākus pēcpievienošanās mehānismus, kas ļautu Savienībai ātrāk reaģēt gadījumos, kad jaunās dalībvalstis grauj tiesiskumu vai demokrātiskos standartus. To priekšlikumi ietver jaunu pēcpievienošanās uzraudzības mehānismu, aizsardzības klauzulu, kas nopietna demokrātijas regresa gadījumos ļautu ES veikt pasākumus, tostarp tādās jomās kā mediju brīvība, kā arī diskusiju par jauno dalībvalstu balsstiesību pagaidu ierobežošanu politikas jomās, kurās nepieciešama vienprātība, piemēram, paplašināšanās, ārpolitikas un ES budžeta jautājumos. | Arī Eiropas Komisija tagad gatavo savus priekšlikumus. Starp apspriestajām idejām ir stingrākas tiesiskuma garantijas, kas tiktu iestrādātas nākamajos pievienošanās līgumos, skaidrāki mehānismi demokrātisko standartu uzraudzībai pēc pievienošanās, kā arī kandidātvalstu pakāpeniska integrācija atsevišķās ES politikas jomās vēl pirms pilntiesīgas dalības iegūšanas. Mērķis ir divējāds: pārliecināt skeptiskās dalībvalstis, ka paplašināšanās nevājinās Savienību, vienlaikus ļaujot kandidātvalstīm agrāk gūt labumu no ciešākas integrācijas un saglabāt reformu impulsu. | Ne visi par to ir pārliecināti. | Melnkalne, lai gan principā atbalsta stingrākus aizsardzības mehānismus, ir brīdinājusi par tādas sistēmas izveidi, ko tās pārstāvji raksturo kā “otrās šķiras dalību”. Podgorica uzskata, ka jebkuriem papildu nosacījumiem jābūt caurskatāmiem, objektīviem un saskaņotiem pirms pievienošanās — nevis ieviestiem sarunu noslēguma posmā vai izmantotiem, lai pastāvīgi ierobežotu nākamo dalībvalstu tiesības. | Vēl viens arvien strīdīgāks jautājums ir nauda. | Eiropas Komisija lēš, ka Melnkalnes pievienošanās prasītu finanšu paketi aptuveni 3,2 miljardu eiro apmērā. Lai gan šī summa nozīmētu mazāk nekā vienu eiro uz vienu ES nodokļu maksātāju, diplomāti norāda, ka patiesā nozīme slēpjas citur. Jebkurš finanšu modelis, kas tiks piemērots Melnkalnei, visticamāk, kļūs par paraugu turpmākajām paplašināšanās kārtām — tostarp daudz politiski un finansiāli sarežģītākiem gadījumiem, piemēram, Ukrainai. Jautājumi par to, kurš maksās par paplašināšanos, vai būs nepieciešami papildu ES ieņēmumi un kā būtu jāpārdala kohēzijas un lauksaimniecības finansējums, jau kļūst par daļu no sarunām par Savienības nākamo ilgtermiņa budžetu. | Tomēr, iespējams, lielākais šķērslis nemaz neatrodas Briselē. | Visā Eiropā paplašināšanās arvien biežāk tiek skatīta caur nacionālās politikas prizmu. Lai gan Eiropas līderi to bieži raksturo kā stratēģisku ieguldījumu mierā un drošībā, iekšpolitiskajās debatēs uzmanība parasti tiek pievērsta daudz tūlītējākām bažām: lauksaimniecībai, migrācijai, nacionālajām veto tiesībām, vēsturiskiem strīdiem vai ES fondu turpmākajam sadalījumam. Rezultātā atbalsts paplašināšanai principā var saglabāties spēcīgs, bet kļūt ievērojami vājāks brīdī, kad diskusijas pievēršas konkrētām kandidātvalstīm. | Tieši šī atšķirība iezīmējas šīs nedēļas vietējās perspektīvās. | Paulina Pacuła, OKO.press žurnāliste |
|
|
| §02 · VIETĒJAIS SKATĪJUMS |
|
| | Rīga · Latvija · TVNET | Nākamā ES paplašināšanās: Latvija redz sabiedrotos, nevis riskus | Ukraina, Moldova, Albānija un Melnkalne ir starp valstīm, kas pārskatāmā nākotnē varētu kļūt par Eiropas Savienības dalībvalstīm. | Bet kādu lomu iespējamā ES paplašināšanās spēlē Latvijai? | Rīga atbalsta šo valstu pievienošanos, ja tās īsteno nepieciešamās reformas un izpilda prasītos kritērijus. Latvijai ES paplašināšanās galvenokārt ir Eiropas drošības arhitektūras jautājums. Ukrainas un Moldovas dalība stiprinātu ne tikai šīs valstis, bet arī Latviju un Eiropas Savienību kopumā, īpaši ņemot vērā Ukrainas unikālo kaujas pieredzi. | Tāda pati pieeja attiecas arī uz Rietumbalkānu valstīm. Latvija dalās ar tām pieredzē, ko pati ieguva ceļā uz pievienošanos ES, un īpaši atzinīgi vērtē Melnkalnes progresu, sevišķi tās sadarbību ar NATO un pievienošanos sankcijām pret Krieviju un Baltkrieviju. | Tomēr tuvojas parlamenta vēlēšanas, un to iznākumu joprojām ir grūti prognozēt. Tāpēc debates par ES paplašināšanos var sniegties krietni tālāk par drošības jautājumiem. Vēlētājus arvien vairāk varētu interesēt, kā paplašināšanās ietekmēs ES budžetu, Latvijas daļu ES finansējumā un konkurenci lauksaimniecības nozarē. | Lai gan pašlaik nav nesenu sabiedriskās domas aptauju, kas būtu veltītas tieši Latvijai, Eiropas Savienībā kopumā 56 procenti iedzīvotāju atbalsta turpmāku paplašināšanos. | Galu galā ES paplašināšanās Latvijai nozīmē gan iespēju paplašināt sabiedroto loku, gan potenciālu jaunu ekonomisko izaicinājumu avotu. Atliek vērot, kā situācija attīstīsies. | Andrejs Timofejevs, TVNET GRUPA žurnālists. |
|
|
|
|
| | Varšava · Polija · OKO.press | Polija riskē kļūt par jauno šķērsli Ukrainas ceļā uz ES | Polijas nostāja pret Ukrainas dalību ES kopš 2022. gada ir būtiski mainījusies. Pirmajos mēnešos pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma atbalsts Kijivas Eiropas nākotnei bija plašs un galvenokārt tika uztverts kā solidaritātes izpausme un stratēģisks ieguldījums reģionālajā drošībā. Tomēr, pievienošanās procesam paātrinoties, debates pārbīdījušās uz lauksaimniecību, autopārvadājumiem, ES finansējumu un neatrisinātiem vēsturiskiem strīdiem. | Galēji labējie bija pirmie, kas izmantoja šīs bažas, taču līdzīgu ceļu izvēlējusies arī partija “Likums un taisnīgums”. Augsta ranga PiS politiķi tagad apgalvo, ka Polijai būtu jābloķē turpmāks progress pievienošanās sarunās, līdz Ukraina mainīs savu attieksmi pret 1943. gada Volīnijas slaktiņu un Ukrainas Sacelšanās armijas (UPA) mantojumu, jo tās locekļi bija atbildīgi par noziegumiem pret vietējiem poļu iedzīvotājiem. | Donalda Tuska valdība joprojām formāli atbalsta Ukrainas pievienošanos ES, taču tās retorika kļuvusi arvien piesardzīgāka. Ministri uzsver, ka īsceļu nevar būt, ka Polijas intereses lauksaimniecībā un transporta nozarē ir jāaizsargā un ka pievienošanās var prasīt daudzus gadus. Viņi arī norāda uz vēsturiskiem jautājumiem — galvenokārt UPA mantojumu un Volīnijas slaktiņu — kā nopietniem šķēršļiem Ukrainas dalībai ES. Arī daži augsta ranga Pilsoniskās koalīcijas (Koalicja Obywatelska) politiķi apgalvo, ka pati ES pašlaik nav gatava turpmākai paplašināšanai. Varšava noraida alternatīvus vai paātrinātus dalības modeļus un sola aizstāvēt savas intereses tikpat stingri kā citas piesardzīgās dalībvalstis. | Tas liek uzdot neērtu jautājumu: ja Ungārija pārstājusi bloķēt Ukrainas ceļu, vai Polija varētu kļūt par nākamo šķērsli pievienošanās procesā? Pagaidām Varšava principā atbalsta dalību. Praksē iekšpolitika arvien vairāk var noteikt to, cik ātri Ukraina virzīsies uz priekšu. | Paulina Pacuła, OKO.press žurnāliste |
|
|
|
|
| | Vīne · Austrija · Die Presse | Par un pret: Ukrainas pakāpeniska pievienošanās ES | Vācijas kanclera Frīdriha Merca priekšlikums piešķirt Ukrainai pakāpenisku pievienošanos ES izrādījies pretrunīgs. “Die Presse” aplūkoja abas puses. | Par: daļēja dalība ES mazina risku | Līdz Ukrainas pilntiesīgai dalībai ES vēl ir vismaz desmit gadi. Šis priekšlikums ļautu pārvarēt šo garo starpposmu, paātrinot integrāciju tādās jomās kā vienotais tirgus. Vienlaikus tas varētu mazināt risku, ka liela valsts pārāk ātri sāk ietekmēt kopīgo politiku — un iegūst ietekmi pār kopīgo budžetu — pirms tā īstenojusi pietiekamas demokrātiskās reformas. Mercs uzskata, ka asociētā dalība nekavējoties pietuvinātu Ukrainu ES, “neietekmējot notiekošās pievienošanās sarunas”. | Šāds risinājums varētu arī dot “jaunu impulsu” paplašināšanās procesam kopumā. Kopš Horvātijas pievienošanās 2013. gadā neviena Eiropas valsts nav iestājusies ES. Arī pārējās Rietumbalkānu valstis varētu gūt labumu no šāda starpposma. | Pret: nevar būt mazliet stāvoklī | Kā visiem zināms, nevar būt mazliet stāvoklī. Tāpat nevar būt arī mazliet ES dalībvalsts. Šveice, Norvēģija, Lihtenšteina un Islande piedalās vienotajā tirgū, taču tām nav teikšanas tā noteikumu veidošanā. Un, kas ir būtiski, tās ir valstis ar senām un dziļi iesakņotām demokrātiskām tradīcijām. Ukraina tāda nav. Tās desovjetizācija līdz pašām saknēm nebūt nav pabeigta. Tāpēc pievienošanās process ir labākā strukturālās modernizācijas programma, kas pieejama tādām postpadomju valstīm kā Ukraina. Reformas bieži ir smagas, taču nepieciešamas. | Merca priekšlikums par “asociēto dalību” Ukrainai galu galā piedāvā maz ko tādu, uz ko tai jau nebūtu tiesību saskaņā ar kopš 2017. gada spēkā esošo asociācijas līgumu: personāla un finansiālu atbalstu reformām, kā arī priviliģētu piekļuvi vienotajam tirgum. | Vājš ir arī Merca priekšstats, ka asociētās dalības ietvaros dalībvalstis apņemtos attiecināt uz Ukrainu ES līguma 42. panta 7. punktā paredzēto savstarpējās palīdzības klauzulu. Tā ir tukša norma. Un galvenais: nevis ES, bet Ukraina — ar vienīgo kaujās rūdīto armiju kontinentā — tur pretī Krievijas imperiālismam un tādējādi aizstāv Eiropu. | Olivers Grimms un Volfgangs Bēms, “Die Presse” ES nodaļa |
|
|
|
|
| | Zagreba · Horvātija · Telegram.hr | Kā neatrisināti divpusējie jautājumi ietekmē Horvātijas nostāju pret ES paplašināšanos | Kopumā Horvātijas nostāja ir skaidra. Horvātijas valdība un galvenās politiskās partijas atbalsta ES paplašināšanos, pilnībā apzinoties tās stratēģisko nozīmi Horvātijas kaimiņreģionam un plašākam Dienvidaustrumeiropas reģionam. | To stiprina arī salīdzinoši nesena pieredze — Horvātija pievienojās ES tikai pirms 13 gadiem un zināmā mērā joprojām atceras, kā paplašināšanās atvieglo ikdienas dzīvi parastiem iedzīvotājiem un ģimenēm. Tomēr, ielūkojoties dziļāk politiskajā un sociālajā realitātē, aina kļūst sarežģītāka. | Skaidrākais piemērs tam ir neatrisināti divpusējie jautājumi. 2000. gados Slovēnija robežstrīda dēļ bloķēja Horvātijas pievienošanās sarunas ES. Kad sarunas 2011. gada jūnijā beidzot tika pabeigtas, Horvātijas parlaments pieņēma Deklarāciju par Eiropas vērtību veicināšanu. Tajā skaidri bija norādīts, ka “atklāti divpusēji jautājumi starp valstīm, piemēram, robežstrīdi, nedrīkst kavēt kandidātvalstu virzību uz Eiropas Savienību (...)”. | Ar šo dokumentu ir divas galvenās problēmas. Pirmkārt, neviens to vairs neatceras. Otrkārt, ja kāda brīnuma pēc kāds tomēr atceras, deklarācijai nav nekāda juridiska spēka — tā nevienam nav saistoša, vismazāk jau valdībai. Turklāt lielākā daļa neatrisināto jautājumu, kas Horvātijai ir ar kaimiņvalstīm, izriet no 1990. gadu Tēvzemes kara, padarot tos par ļoti jutīgiem tematiem Horvātijas sabiedrībai. Tāpēc ir skaidrs, ka Horvātijas varas iestādes centīsies izmantot pievienošanās procesu, lai atrisinātu daļu no šiem jautājumiem. | Apstiprinājums tam sekoja ātri. Tikai desmit dienas pirms šīs jaunumu vēstules publicēšanas Ārlietu un Eiropas lietu ministrija nāca klajā ar paziņojumu, uzsverot, ka neatrisināto jautājumu atrisināšana starp Horvātiju un Melnkalni ir “būtiska ES pievienošanās sarunu pabeigšanai”. | Ministrija aicināja Podgoricu iesaistīties “konstruktīvā dialogā un paātrināt centienus atrisināt visus neatrisinātos jautājumus”. Tā izklāstīja Horvātijas nosacījumus, tostarp “jautājuma atrisināšanu par kompensācijām bijušajiem kara laika ieslodzījuma nometņu gūstekņiem; centienu turpināšanu atrast 14 personas, kas joprojām pazudušas kopš Tēvzemes kara; kara noziegumu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības (...)”. | Maz ticams, ka Horvātijas valdība viegli atkāpsies. Tas, cik tālu Zagreba būs gatava iet, būs atkarīgs no ES reakcijas — un no tā, vai Horvātijas varas iestādes kādā brīdī saskarsies ar politisku spiedienu no Briseles vai citām dalībvalstīm. | Irena Frlana Gašparoviča, Telegram žurnāliste |
|
|
|
|
| §03 · PODKĀSTS | | Melnkalne… un pēc tam gadiem ilgi nekas | “Pirmo reizi kopš 2013. gada mēs patiešām skaitām laiku līdz nākamajai paplašināšanās kārtai — līdz Melnkalne 2028. gadā kļūs par 28. dalībvalsti.” | Antoniu Košta, Eiropadomes priekšsēdētājs | |
|
|
| Šajā LENS EU podkāsta epizodē mēs skaidrojam, vai Eiropas Savienība ir gatava uzņemt jaunas dalībvalstis un kā paplašināšanās process tiek vērtēts dažādās ES dalībvalstīs. | Mūsu vadītāja Paulina Pacuła skaidro, kāpēc pēc gadiem ilgas stagnācijas ES paplašināšanās atkal nonākusi Eiropas debašu centrā. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ir pārvērtis paplašināšanos no procesa, kas galvenokārt tika uztverts kā politisks un ekonomisks projekts, par vienu no būtiskiem Eiropas drošības pīlāriem. | Paulina arī sniedz pārskatu par to, kur pievienošanās procesā šobrīd atrodas katra kandidātvalsts — sākot ar Melnkalni, kas jau tuvojas finiša taisnei, turpinot ar Ziemeļmaķedoniju, kas gadiem ilgi iestrēgusi uzgaidāmajā telpā, un beidzot ar Ukrainu un Moldovu, kuru pievienošanās process pēdējā laikā uzņēmis nepieredzētu tempu. | Irena Frlana Gašparoviča un Jasmins Klaričs no Horvātijas ziņu izdevuma Telegram skaidro, kāpēc sabiedrības atbalsts paplašināšanai Horvātijā vājinās brīdī, kad diskusija pievēršas konkrētām kandidātvalstīm, īpaši Serbijai. Viņi analizē neatrisinātu vēsturisku strīdu, iekšpolitikas un debašu par nacionālajām veto tiesībām ietekmi uz Horvātijas nostāju pret turpmāku paplašināšanos. | Annija Vīnkalna no Latvijas ziņu portāla TVNET piedāvā pavisam citu skatījumu. Latvija paplašināšanos galvenokārt redz kā ģeopolitisku nepieciešamību un ieguldījumu Eiropas drošībā. Rīga konsekventi atbalsta Ukrainas, Moldovas un Melnkalnes pievienošanos, uzlūkojot tās kā nākotnes partneres, kas dalās Latvijas pieejā ārpolitikas un drošības politikas jautājumos. | Visbeidzot Paulina Pacuła aplūko, kā Polijā mainās debates par Ukrainas dalību ES, drošības apsvērumiem arvien biežāk atkāpjoties strīdu par lauksaimniecību, vēsturisko atmiņu un iekšpolitiku priekšā. |
| | | | | | |
| | |
|
