| IZDEVUMS NR. 07 · LATVIEŠU |
|
|
|
|
| Iknedēļas jaunumu vēstule, kas aplūko Eiropu tuvplānā caur vietējo prizmu. Katru piektdienu, viena tēma, ko izpēta piecas neatkarīgas ziņu redakcijas. | | ŠAJĀ IZDEVUMĀ | §01 · Fokusā — Aiz skaitļiem: kā viss kļuva tik dārgs?
§02 · Vietējais skatījums — Berlīne, Rīga, Varšava, Vīne un Zagreba
§03 · Podkāsts — Klausieties jaunāko epizodi un pievienojieties sarunai
§04 · No redakcijām — Jaunākās publikācijas no lensEU tīkla |
|
|
| §01 · FOKUSĀ | ES inflācijas plaisas iekšpusē | Pirms kara sākuma Tuvajos Austrumos inflācija eirozonā bija zem 2 procentiem, bet Eiropas Savienībā — nedaudz augstāka, 2,1 procenta līmenī. Viss liecināja, ka pēc vairāk nekā četriem gadiem inflācija beidzot ir ceļā uz stabilizēšanos vēlamajā līmenī. Inflācijas rādītāji dalībvalstīs joprojām būtiski atšķīrās, taču ne tik ļoti, lai apgrūtinātu kopējas monetārās politikas īstenošanu. | Tāds bija arī Horvātijas centrālās bankas vadītāja Borisa Vujčiča vērtējums apstiprināšanas uzklausīšanā Eiropas Parlamentā tikai trīs dienas pirms tam, kad ASV veica triecienus Irānai — notikuma, kas no jauna pastiprināja inflācijas spiedienu. Vujčičs Eiropas Parlamentā uzstājās kā kandidāts uz Eiropas Centrālās bankas viceprezidenta amatu. Tieši šīs inflācijas līmeņa atšķirības starp dalībvalstīm, kā arī jautājums par to, kā būtu īstenojama kopēja monetārā politika, visvairāk satrauca Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetāro jautājumu komiteju. | Komitejas deputāti vēlējās saprast, kāpēc dažās dalībvalstīs inflācija ir vairāk nekā divas reizes augstāka par eirozonas vidējo līmeni un vairākas reizes augstāka nekā citās valstīs. Vienkārši sakot, viņi vēlējās saprast, kāpēc, piemēram, Spānijā audzēts tomāts Eiropas Savienībā var tikt pārdots par ļoti atšķirīgām cenām — pat valstīs, kurās šim produktam piemēro vienādu PVN likmi un kur to pārdod viena un tā pati lielveikalu ķēde. | Vujčičs, kurš, domājams, palīdzēs veidot eirozonas monetāro politiku, skaidroja, ka inflācija dalībvalstīs atšķiras tāpēc, ka to ekonomikas atrodas dažādos ekonomikas cikla posmos. Straujāka IKP izaugsme parasti veicina ātrāku ienākumu kāpumu, lielākus patēriņa izdevumus un lielākas investīcijas, kā rezultātā inflācija ir augstāka. Inflācija parasti ir augstāka arī valstīs, kur pārtika un enerģija veido lielāku patēriņa groza daļu, jo tieši šajās kategorijās pēdējos gados cenas kāpušas visstraujāk. Parasti tās ir valstis ar zemākiem ienākumiem, kur mājsaimniecības lielāku daļu ikmēneša ienākumu tērē pirmās nepieciešamības precēm, piemēram, pārtikai un enerģijai. | Vujčičs norādīja, ka inflācijas rādītāji nekad nav virzījušies pilnīgi vienādi visās dalībvalstīs, vienlaikus atzīstot, ka pēdējo četru gadu inflācijas vilnis ir radījis vienas no lielākajām inflācijas atšķirībām eirozonā. Toreiz Eurostat janvāra dati rādīja, ka Francijā bija zemākā inflācija eirozonā — tikai 0,4 procenti, savukārt Slovākijā tā bija visaugstākā — 4,3 procenti. Vujčičs norādīja, ka 2022. gadā šīs atšķirības bijušas vēl lielākas. Vienā brīdī inflācijas līmenis eirozonas dalībvalstīs svārstījās no 6 līdz 25 procentiem, veidojot gandrīz 20 procentpunktu starpību. Salīdzinājumam — janvārī reģistrētā četru procentpunktu atšķirība, pēc Vujčiča domām, nerada izaicinājumu monetārās politikas īstenošanai. | Tas, kas monetārās politikas veidotājiem nerada izaicinājumu, politiskajiem līderiem ir pavisam cits jautājums. Inflācijas kāpums ir izgaismojis krasu plaisu starp Eiropas vecajām un jaunākajām dalībvalstīm, gandrīz ideāli iezīmējot robežu starp valstīm, kur inflācija pārsniedz ES un eirozonas vidējo līmeni, un valstīm, kur tā paliek zem šiem rādītājiem. | Protams, tam ir objektīvi iemesli. Jaunākās dalībvalstis kopumā augušas straujāk, savukārt gan nominālās, gan reālās algas tajās pieaugušas daudz ātrāk. Līdz ar to strādājošie bieži vien ir bijuši labākā situācijā, neraugoties uz augstāku inflāciju. Taču, ja identisks produkts vecākā un turīgākā dalībvalstī — kur vidējās algas joprojām ir augstākas — maksā par 20 vai pat 50 procentiem mazāk, šis jautājums kļūst politisks. Jo īpaši tad, ja produktu ražo viens un tas pats ražotājs un tam piemēro vienādu PVN likmi. | Šajā brīdī argumentiem, ka spēcīgāks IKP un algu kāpums ir veicinājis inflāciju, ir maza nozīme. Inflācijas ietekmi nosaka ne tikai reālo algu pieauguma aprēķini, bet arī uztvere. Maz kas eiropiešos tik ļoti veicina netaisnīguma sajūtu kā ikdienas produkts, kas turīgākā Rietumu dalībvalstī tiek pārdots lētāk, īpaši tad, ja pārdevējs ir viena no tām pašām ķēdēm, kas darbojas visā kontinentā. | Šādi apstākļi rada auglīgu augsni visu nokrāsu populistiem, īpaši tiem, kuri apgalvo, ka šī netaisnība atnākusi līdz ar Eiropas Savienību. Inflācija tādējādi kļūst par papildu politisko slogu jebkurai valdībai, īpaši tad, ja mēģinājumi to ierobežot neizdodas un politiskie līderi sāk meklēt vainīgos aiz savas valsts robežām. | Pēdējo četru gadu laikā Eiropas institūcijas šim jautājumam pievērsušas maz uzmanības un vēl mazāk sekmīgi pārliecinājušas eiropiešus, ka tās mēģina to risināt. Karš Ukrainā un enerģijas cenu kāpums kļuva par noklusējuma skaidrojumu inflācijai un tās daudzajiem izkropļojumiem. Nav šaubu, ka tie bija galvenie inflācijas virzītājspēki. Tomēr lielāka kļūda bija paslaucīt zem paklāja visus pārējos veicinošos faktorus. Pat pēc vairākiem gadiem un atkārtotām dalībvalstu iniciatīvām Eiropas Komisija joprojām nav paskaidrojusi, kāpēc mazumtirgotāji nevar iegādāties preces no jebkura piegādātāja ES, bet ražotāji tos faktiski piesaista vietējiem izplatītājiem, kuri bieži vien piemēro augstākas cenas. | Tāpat bieži tiek aizmirsts, ka inflācija gan eirozonā, gan ES jau 2021. gada beigās — vēl pirms kara sākuma Ukrainā — bija pārsniegusi 5 procentus. Baltijas dalībvalstīs tā jau bija sasniegusi divciparu līmeni. Šo kāpumu noteica pieprasījuma atjaunošanās un ekonomiskās aktivitātes atgūšanās pēc pandēmijas. Lai mazinātu ekonomikas lejupslīdi, ES reaģēja ar simtiem miljardu eiro, izmantojot Atveseļošanas un noturības mehānismu. Tik liela naudas apjoma iepludināšana ekonomikā neizbēgami veicināja inflāciju. Tā bija saprātīga cena, ja mērķis bija padarīt Eiropas ekonomikas spēcīgākas un noturīgākas. Problēma ir tā, ka bijis maz centienu objektīvi izvērtēt, ko šie simti miljardu eiro ilgākā termiņā ir devuši, neskaitot īstermiņa pieprasījuma un inflācijas kāpumu. | Tomēr ES ir iegājusi vēl vienā enerģētikas krīzē, neatbildējusi uz šiem jautājumiem. Kara sākums Tuvajos Austrumos un tam sekojošais enerģijas cenu kāpums atkal ir pacēlis eirozonas inflāciju līdz aptuveni 3 procentiem. Jūnijā reģistrētais palēninājums var izrādīties tikai īslaicīga atelpa, jo pēc pamiera sabrukuma Tuvajos Austrumos Brent jēlnaftas cena atkal pakāpās virs 88 dolāriem par barelu. Jūlija pirmajās divās nedēļās tā pieauga par vairāk nekā 20 procentiem. | Turpināja kāpt arī dabasgāzes cenas, sasniedzot gandrīz 60 eiro par megavatstundu. Tas ir krietni zemāk nekā 2022. gadā pieredzētie rekordlīmeņi, taču joprojām gandrīz divreiz vairāk nekā tajā pašā laikā pērn. Saskaņā ar KYOS platformas datiem Eiropas gāzes krātuves ir piepildītas tikai par 53 procentiem, un pirms gaidāmās ziemas tās vēl ir jāpapildina. Tikmēr karš Ukrainā atkal ir paaugstinājis Eiropas kviešu cenas, kas kopš gada sākuma pieaugušas par 14 procentiem. Kopumā šie notikumi atgādina maigāku versiju apstākļiem, kas bija vērojami 2022. gadā, kad inflācija eirozonā paātrinājās no 5 līdz vairāk nekā 10 procentiem. | Vienlaikus Eiropas valdības gatavojas jaunam investīciju vilnim aizsardzībā — tēriņiem, kas var vēl vairāk pastiprināt inflācijas spiedienu. Tas ne vienmēr būtu slikts iznākums, ja investīcijas stiprinātu Eiropas rūpniecisko bāzi, nevis finansētu importu. Tomēr ziņas, kas pēdējās nedēļās pienāk no Eiropas rūpniecības, nebūt nav iepriecinošas, īpaši Vācijas autobūves nozarē. Vācijas ekonomika ir pietiekami liela, lai ievilktu stagnācijā visu ES, jo īpaši laikā, kad nedz Itālija, nedz Francija nevar norādīt uz jebkādu nozīmīgu ekonomikas izaugsmi. Tas Eiropu atstātu daudz mazāk vēlama scenārija priekšā — stagflācijas priekšā. | Jagoda Mariča, Telegram.hr žurnāliste |
|
|
| §02 · VIETĒJAIS SKATĪJUMS |
|
| | Berlīne · Vācija · CORRECTIV | Apkure miljoniem eiropiešu kļuvusi par greznību | Domājot par dzīves dārdzības krīzi, mēs bieži iedomājamies augošus pārtikas rēķinus vai dārgus mājokļus. Taču visā Eiropā arvien grūtāk pieejama kļuvusi vēl viena pamatvajadzība — iespēja uzturēt mājokli siltu. | CORRECTIV.Europe analizēja Eurostat datus par enerģētisko nabadzību un secināja, ka 2023. gadā vairāk nekā 47 miljoni cilvēku ES, Šveicē un Norvēģijā nevarēja atļauties pienācīgi apsildīt savus mājokļus — salīdzinājumā ar 31 miljonu 2021. gadā. Lai gan 2024. gadā situācija nedaudz uzlabojās, šī problēma joprojām skāra vairāk nekā 40 miljonus cilvēku. Tas ir aptuveni 9 procenti Eiropas iedzīvotāju. | Aiz šiem skaitļiem ir tādi cilvēki kā Andrea — vientuļā māte Vācijā, kura dzīvo no invaliditātes pensijas. Lai ietaupītu uz apkures izmaksām, viņa mājās valkāja vairākas apģērba kārtas, ierobežoja karsto dušu skaitu un pastāvīgi raizējās par nākamo enerģijas rēķinu. Tāpat kā daudzi citi, viņa nonāca neiespējamas izvēles priekšā — starp apkuri un pārtiku. | Eksperti brīdina, ka enerģētiskā nabadzība nav tikai ekonomiska problēma. Dzīvošana aukstos mājokļos palielina elpceļu un sirds un asinsvadu slimību, mentālās veselības problēmu un sociālās izolācijas risku. Enerģijas cenu kāpums, zemi ienākumi un slikti siltināti mājokļi pienācīgu apkuri ir pārvērtuši par arvien nopietnāku sabiedrības veselības izaicinājumu — un skarbu atgādinājumu, ka dzīves dārdzības krīze galu galā ir stāsts par cilvēku ikdienas dzīvi. | Lilita Grulla, CORRECTIV starptautiskā reportiere |
|
|
|
|
| | Rīga · Latvija · TVNET | Inflācija Latvijā: ātrs atvieglojums nav gaidāms | Pēdējais gads Latvijai nav bijis viegls: 12 mēnešu vidējā inflācija sasniedza 3,4 procentus, un lielākais cenu kāpums skāra izdevumu pozīcijas, kas ir visjutīgākās ikvienam iedzīvotājam — mājokli, komunālos maksājumus, transportu un medicīnu. | Lielā mērā par iemeslu tam, paredzami, kļuva degvielas cenu kāpums Tuvo Austrumu kara dēļ: dīzeļdegviela valstī sadārdzinājās gandrīz par 19 procentiem, bet benzīns — gandrīz par 16 procentiem. Lai gan dažu preču cenas, pēc statistikas datiem, ir samazinājušās — daļa pārtikas produktu un bezalkoholisko dzērienu kļuvuši līdz pat 1 procentam lētāki —, inflācija Latvijā par 0,6 procentpunktiem pārsniedz eirozonas inflāciju. | Diemžēl Latvijas Bankas prognozes optimismu nevairo: atšķirībā no eirozonas, kur gaidāms pakāpenisks kritums, inflācija Latvijā nākamajos gados vispirms var pieaugt gandrīz līdz 4 procentiem, bet pēc tam atkal samazināties līdz pašreizējiem 3,4 procentiem. | Latvijas varas iestāžu rīcībā ir vairāki instrumenti, lai tiktu galā ar ekonomiskajiem izaicinājumiem. Tā no 1. jūnija Latvijā ieviesta samazināta PVN likme maizei, pienam, putnu gaļai un olām, bet jūnija vidū Saeima pagarināja samazināto akcīzes nodokļa likmi dīzeļdegvielai. No 2025. gada ir spēkā ar lielākajām tirdzniecības ķēdēm noslēgtais memorands par “zemo cenu grozu”, kas paredz pastāvīgu lētāku preču pieejamību galvenajās pārtikas produktu kategorijās. 2026. gadā šā groza sortiments tika paplašināts. Paplašināti arī mājokļa pabalsta kritēriji un palielināts tā apmērs. | Tomēr priecāties vēl ir pāragri: pat šie pasākumi, visticamāk, dos tikai netiešu un nepilnīgu rezultātu, savukārt uz galveno augstās inflācijas iemeslu — degvielas sadārdzināšanos — Latvijas varas iestādēm vienkārši nav ar ko atbildēt. Pat noturīga miera gadījumā Tuvajos Austrumos un Hormuza šauruma atbloķēšanas gadījumā pozitīvais efekts ekonomikā būs jāgaida daudzus mēnešus, ja ne gadus. | Andrejs Timofejevs, TVNET GRUPA žurnālists |
|
|
|
|
| | Varšava · Polija · OKO.press | Melleņu maizītes kļūst traki dārgas, bet inflācija paliek zem kontroles | “Saldmaizīšu cena ir šokējoša,” raksta “Dziennik Łódzki”. “Vai 25 zloti ir jaunā norma par melleņu maizīti?” vaicā “Dziennik Zachodni”. Tikmēr tirdzniecības nozares izdevums “DlaHandlu.pl” ziņo, ka “melleņu maizītes pārspēj cenu rekordus”. | Jūlijs Polijā ir melleņu maizīšu sezona. Šie saldie rauga mīklas konditorejas izstrādājumi ar savvaļas mellenēm ir iecienīts vasaras našķis. Tas ir arī gada laiks, kad poļi gandrīz rituāli sūdzas par cenu kāpumu. Un tam ir pamats: vēl pirms dažiem gadiem šīs maizītes bija ievērojami lētākas. Pirms desmit gadiem tās maksāja tikai trešdaļu vai pusi no tā, cik maksā šodien. | Vai tas nozīmē, ka inflācija Polijā pašlaik ir nozīmīgs politisks un mediju temats? Noteikti nē. | Daudzi raksti par melleņu maizīšu cenām jau kļuvuši gandrīz par rituālu. Katru vasaru mēs vēlētos, lai tās būtu lētākas, un katru vasaru lasām stāstus par “čeka šoku” — kad kāds aizved ģimeni uz pārcenotu piejūras zivju restorānu, publicē rēķinu internetā un negaidīti uz vienu dienu kļūst par interneta sensāciju. | Pati inflācija gan no avīžu virsrakstiem lielā mērā ir pazudusi. Pēdējā gada laikā tā saglabājusies Polijas Nacionālās bankas noteiktajā mērķa diapazonā. Jūnijā tā precīzi sasniedza mērķi — 2,5 procentus. Reizēm mediji īslaicīgi pievēršas degvielas cenām, taču lielākā daļa cilvēku vienkārši ir pieņēmuši, ka benzīna litrs vairs nemaksā 4–5 zlotus (apm. 1 eiro), bet ikdienā jau 6–7 zlotus (apm. 1,50 eiro). | Pandēmijas laikā pieredzētā 20 procentu inflācija lielā mērā ir izzudusi no sabiedrības atmiņas, lai gan tā neatgriezeniski pacēla cenu līmeni Polijā augstāk nekā daudzās Rietumeiropas valstīs. | Ilgākā termiņā makroekonomiskā aina tomēr stāsta citu stāstu. Reālās algas Polijā pēdējās desmitgades laikā ir pieaugušas, un 2025. gadā vidējais reālo algu kāpums sasniedza 5,5 procentus. Patiesā problēma nav kopējos ekonomikas rādītājos. Vidēji poļi patiešām kļūst turīgāki. Problēma slēpjas nevienlīdzībā un ienākumu sadalījuma pašā apakšā — nabadzīgākajās mājsaimniecībās. | Papildus universālā bērnu pabalsta ieviešanai pirms desmit gadiem šīs problēmas risināšanai darīts ļoti maz. Taču nevienlīdzība reti nonāk virsrakstos, un nabadzīgākie vēlētāji reti izšķir vēlēšanu iznākumu. Tāpēc cilvēkiem ar zemākajiem ienākumiem arvien dārgākās melleņu maizītes kļūst arvien mazāk pieejamas. Un šķiet, ka ļoti maz cilvēku ir ieinteresēti to mainīt. | Jakubs Šimčaks, OKO.press žurnālists |
|
|
|
|
| | Vīne · Austrija · Die Presse | Lētāka pārtika, bet minimāla ietekme uz inflāciju | Kopš 1. jūlija Austrijā lētāki kļuvuši tādi pārtikas produkti kā jogurts, maize un sāls. Valdība ir samazinājusi PVN atsevišķiem pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem. Taču ietekme uz kopējo inflāciju joprojām ir ļoti neliela. | Austrijas valdība, lai mazinātu mājsaimniecību slogu ilgstošas inflācijas apstākļos, samazinājusi PVN likmi atsevišķām pārtikas precēm, piemēram, maizei, olām, makaroniem un sālim, no 10 līdz 4,9 procentiem. Jūnijā inflācija bija 3,2 procenti, kas pārsniedza eirozonas vidējo rādītāju — 2,8 procentus. Ekonomisti un mazumtirdzniecības nozare jau iepriekš asi kritizēja šo ieceri, norādot, ka tās detaļas pārāk ilgi palikušas neskaidras un ka patērētāji ietaupījumu tāpat nejutīs. | Austrijas Nacionālā banka (OeNB) tagad izvērtējusi, vai PVN samazinājums kopš jūlija sākuma patiešām nonācis līdz patērētājiem. Rezultāts: daudzu attiecīgo produktu cenas jūlija pirmajā nedēļā manāmi samazinājās, un nodokļa samazinājums “lielā mērā tika nodots patērētājiem”. | Tomēr ietekme uz inflāciju joprojām ir ierobežota. Iemesls: saskaņā ar OeNB datiem izvēlētie pārtikas produkti veido tikai aptuveni 2,9 procentus no vidējas mājsaimniecības izdevumiem. | Uz vienu preci patērētāju ietaupījums ir vien daži centi. Produktu cenu pielāgošana mazumtirgotājiem kopumā izmaksājusi aptuveni sešus miljonus eiro, liecina Austrijas Mazumtirdzniecības asociācijas (“Handelsverband”) dati. Valsts 2026. gadā varētu zaudēt aptuveni 200 miljonus eiro. Visam 2026. gadam OeNB lēš, ka ietekme uz patēriņa cenu inflāciju nepārsniegs 0,075 procentpunktus — ar nosacījumu, ka cenu samazinājums nebūs tikai īslaicīgs. | Melānija Kluga, “Die Presse” ekonomikas žurnāliste |
|
|
|
|
| | Zagreba · Horvātija · Telegram.hr | Pretinflācijas recepte? Ministrs iesaka pašiem cept maizi un smalkmaizītes | Neviens no ministriem netika aizturēts. Ja raugāmies ciniski, tā varētu būt vienīgā labā ziņa Horvātijas valdības cīņas pret inflāciju sāgā. Tiesa, cenu kāpums šo valsti skāra smagāk nekā jebkuru citu eirozonas dalībvalsti, tomēr vismaz neviens no četriem ministriem, kuri vadīja ekonomikas nozari un no šīs pozīcijas cīnījās ar inflāciju, nenonāca rokudzelžos. Atšķirībā no dažiem viņu kolēģiem citās ministrijās. | Viss pārējais gan bijis diezgan katastrofāli. Burtiski — vesels sāpīgu neveiksmju saraksts mēģinājumos kaut kā pieklusināt stāstu par pastāvīgu, nu jau piecus gadus ilgu cenu kāpumu: ja ne ar reāliem pasākumiem, tad vismaz ar sabiedrisko attiecību triku. | Katram ikmēneša inflācijas līmeņa kritumam — un tādi brīži ir bijuši — seko triumfāli paziņojumi visos valdības un valdošās partijas kanālos, kurus pavada augstāko valdības amatpersonu pašslavināšanās. Pēc viena šāda inflācijas līmeņa krituma premjerministrs paziņoja: “Tas ir pierādījis valdības pasākumu paketes un cenu ierobežošanas politikas pamatotību.” Tas bija vēl 2023. gadā. | Pēdējo piecu gadu laikā valdība apelēja pie mazumtirgotāju sociālās atbildības. Tā draudēja ar pārbaudēm un citiem piespiedu pasākumiem. Tā izveidoja tīmekļvietni — grafiski veidotu agrīno 1980. gadu datubāzu stilā —, kas bija pilna ar cenu datiem un smieklīgām kļūdām. Vienā brīdī viens jogurts mēneša laikā “sadārdzinājās” par 1392 procentiem, bet dažus citus produktus gandrīz vai dalīja par velti. Sabiedrības interese par šo vietni bija pilnīgi nekāda. Valdība apšaubīja arī Statistikas biroja izmantotās metodes inflācijas aprēķināšanai. Pašreizējais ekonomikas ministrs pat ieteica iedzīvotājiem pašiem mājās cept maizi un smalkmaizītes. | Nekas nepalīdzēja. Horvātija praktiski pastāvīgi ir starp trim eirozonas valstīm ar augstāko inflācijas līmeni. Saskaņā ar Eurostat datiem inflācija eirozonā pērn bija 2,1 procents. Visā ES — 2,5 procenti. Horvātijā — 4,4 procenti. | Ja jautāsiet valdošajai partijai, Horvātija izcili pasargāja savus iedzīvotājus no cenu kāpuma, pie kura jebkurā gadījumā galvenokārt vainojami konflikti Ukrainā un Tuvajos Austrumos — kas, acīmredzot, cenu kāpumu citur neietekmē. | Galu galā valdība nesen svinēja vēl vienu nelielu uzvaru. Inflācija, kā tā norāda, jūnijā palēninājās. Līdz 4,5 procentiem. | Jasmins Klaričs, Telegram žurnālists |
|
|
|
|
| §03 · PODKĀSTS | Jaunajā LensEU podkāsta epizodē mēģinām saprast, kāpēc dzīve turpina kļūt dārgāka. Inflācija eiropiešus nospiež jau vairākus gadus, bet tikai dažviet to izjūt tik asi kā Horvātijā, kas gadiem ilgi atradusies eirozonas inflācijas reitinga augšgalā. Mēs aplūkojam trīs lielos satricinājumus, kas Eiropu noveduši līdz šai situācijai: pandēmiju, karu Ukrainā un karu Tuvajos Austrumos. | Runājam arī par Eiropas Centrālās bankas jaunāko lēmumu paaugstināt procentu likmes un par kaut ko daudz tuvāku ikdienai — kāpēc picas, kafijas un alus cena vienkārši turpina kāpt. | Horvātijas opozīcija šo inflāciju sākusi dēvēt par “Plenkoviča inflāciju” — premjerministra vārdā, un mēs aplūkojam, kā cenu kāpums kļuva par vienu no lielākajām politiskajām cīņām valstī. Tas ir pilns stāsts no sākuma līdz beigām — no makroekonomikas un politikas līdz tam, ko inflācija patiesībā nozīmē ikdienas dzīvē. | |
|
|
|
| | | | | |
| | |
|
