ŠAJĀ IZDEVUMĀ

§01 · Fokusā — Aizsardzība, militārā joma, drošība
§02 · Vietējais skatījums — Berlīne, Rīga, Varšava, Vīne un Zagreba
§03 · Podkāsts — Klausieties jaunāko epizodi un pievienojieties sarunai
§04 · No redakcijām — Jaunākās publikācijas no lensEU tīkla

§01 · FOKUSĀ

Eiropas vēstures eksāmens: vai spēsim būt ātrāki par bailēm?

Daudzus gadus Eiropas debates par aizsardzību bija savādi komfortablas – tajās netrūka stratēģiju, samitu un deklarāciju. Taču aiz tā visa slēpās nerakstīts pieņēmums: karš ir kaut kas tāds, kas notiek citur, bet Eiropas uzdevums ir pārvaldīt riskus, nevis patiesi gatavoties ļaunākajam.

Šis pieņēmums vairs nav spēkā.

Tas sabruka Ukrainas ierakumos, zem Krievijas raķešu sagrauto pilsētu drupām, Baltijas jūrā, kur zemūdens kabeļi un cauruļvadi kļuvuši par stratēģiskiem mērķiem, un Eiropas galvaspilsētās, kur sabotāža un kiberuzbrukumi vairs nav tikai hipotētiski draudi.

Eiropas austrumu flangam tā nav jauna atziņa. Latvija, Lietuva, Igaunija un Polija 2022. gada 24. februārī nepamodās ar pēkšņu atklāsmi, ka Krievija varētu būt bīstama. Mēs to zinājām jau sen. Liela daļa pārējās Eiropas tikai tagad sāk apgūt šo realitāti – ne vienmēr labprāt, taču daudz skaidrāk nekā agrāk.

Tieši šādā kontekstā jāvērtē arī SAFE – Eiropas Savienības jaunu instrumentu Security Action for Europe. Taču Baltijas valstīm diskusija nesākas ar aizdevumiem vai iepirkumu tabulām. Tā sākas ar draudu, kas nepazuda pēc Otrā pasaules kara un ko pārāk liela daļa Eiropas pēc 1991. gada bija gatava uzskatīt par pagātnes reliktu – Krievijas impērisko varu.

Baltijas valstu vēsturiskā atmiņa nav paranoja

Latvijai, Lietuvai un Igaunijai Krievijas agresija nesākās 2022. gada 24. februārī. Tā nesākās arī 2014. gadā līdz ar Krimas okupāciju un karu Ukrainas Donbasā. Mūsu vēsturiskajā atmiņā Krievijas radītie draudi ir daudz senāki – padomju okupācija, deportācijas, izpostītas dzīves, valodas un kultūras apspiešana, kā arī centieni iznīcināt mūsu valstiskumu.

Baltijas valstīm Krievija nekad nav bijusi vienkārši "sarežģīts kaimiņš". Tā ir impērija, kas gadu gaitā mainījusi karogus, līderus un ideoloģijas, taču pārāk bieži saglabājusi vienu un to pašu instinktu – uztvert kaimiņvalstu brīvību kā savu zaudējumu. Šī pieredze dzīvo mūsu ģimenēs, kapsētās, arhīvos, izsūtīto cilvēku stāstos, valodas politikā un ikdienas izpratnē par drošību.

Tāpēc aizsardzības politika Latvijā un visā Baltijas reģionā nav teorētisks vingrinājums. Tā ir atbilde uz konkrētu vēstures mācību – agresoru nedrīkst nomierināt ar piekāpšanos, kā savulaik uzskatīja pārāk daudzi Eiropas līderi. Agresors piekāpšanos pārāk bieži uztver nevis kā ceļu uz mieru, bet gan kā aicinājumu turpināt.

Jautājums nav par to, cik ambiciozi skan Eiropas deklarācijas. Jautājums ir par to, vai Eiropa beidzot ir gatava rīkoties, apzinoties, ka Krievijas radītie draudi ir reāli, ilgstoši un strukturāli, nevis tikai īslaicīga Putina politikas novirze.

Pat ja Krievija jau rīt izbeigtu karu Ukrainā, atkāptos no okupētajām teritorijām un atdotu Krimu, Eiropai nebūtu tiesību atgriezties pie iepriekšējās pašapmierinātības. Agresorvalsts pārmaiņas nepierāda preses konferences, memorandi, miera līgumi vai jaunas sejas pie garā Kremļa galda. Tās var pierādīt tikai ilgstoša, pārbaudāma un konsekventa rīcība.

Baltijas valstu mācība ir neērta, taču vienkārša: Krievijai nevar uzticēties tikai tāpēc, ka tā apgalvo, ka ir mainījusies. Uzticību tā var sākt atgūt tikai tad, ja gadu desmitiem ilgi pierādīs, ka vairs nerīkojas kā impērija. Un pat tad – nevis ar sajūsmu, bet gan ar piesardzību.

Eiropa jau ir samaksājusi augstu cenu par pašapmānu. Pēc Padomju Savienības sabrukuma pārāk daudzi noticēja, ka vēsture ir beigusies. Pēc 2008. gada kara Gruzijā daudzi turpināja tirgoties un cerēt. Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā daudzi joprojām meklēja iespējas "normalizēt" attiecības. Pēc 2022. gada attaisnojumu vairs nav.

Latvijai aizsardzība nav abstrakta budžeta pozīcija. Tā ir pretgaisa aizsardzība virs pilsētām, munīcijas rezerves, droši sakari, ostu, elektrotīklu, dzelzceļa, datu centru un robežu aizsardzība. Tā ir spēja laikus pamanīt un novērst naidīgas darbības, pirms tās pāraug krīzē vai karā.

Tieši tāpēc SAFE Latvijai ir nozīmīgs – nevis kā vēl viens Briseles saīsinājums, bet gan kā praktisks pārbaudījums tam, vai Eiropa ir gatava šo vēsturisko mācību pārvērst reālās militārajās spējās.

Ar SAFE aizdevumu vien Eiropu neizglābs. To var izdarīt disciplīna.

SAFE paredz līdz pat 150 miljardiem eiro Eiropas Savienības garantētu aizdevumu, lai paātrinātu ieguldījumus aizsardzībā, galvenokārt veicinot kopīgus iepirkumus. Taču patiesais jautājums nav par SAFE. Patiesais jautājums ir par Eiropas uzticamību.

Vai Eiropas Savienība beidzot darīs to, ko pati sola – iepirks kopīgi, ražos ātrāk, nopietni stiprinās bruņojumu un izturēsies pret Krieviju kā pret ilgtermiņa draudu, par kādu tā pati sevi jau ir pierādījusi?

Gandrīz 3,5 miljardi eiro, kas Latvijai pieejami SAFE ietvaros, ir gan iespēja, gan atbildība. Droni, pretdronu sistēmas, pretgaisa aizsardzība, robežas stiprināšana un atbalsts Ukrainai nav abstraktas politikas izvēles. Tā ir valsts ikdienas realitāte, kas vairs nevar atļauties dzīvot ilūzijās.

Sabotāža – veids, kā karš ienāk mierā

Vārds „sabotāža” Eiropas politiskajā leksikā ir atgriezies ar satraucošu spēku. Tagad tas arvien biežāk izskan līdzās tādiem jēdzieniem kā zemūdens kabeļi, ostas, energosistēmas un kiberdrošības infrastruktūra.

Sabotāžas mērķis ir izpludināt robežu starp mieru un karu. Ja raķete trāpa pilsētai, par uzbrukuma raksturu šaubu nav. Taču pārrauts zemūdens kabelis ir pavisam cita situācija – to var apstrīdēt, kavēt izmeklēšanu, noliegt, skaidrot ar tehniskām problēmām vai pasniegt kā nejaušību. Tieši šī nenoteiktība ir sabotāžas būtība.

Hibrīdkarš ir efektīvs tādēļ, ka izmanto demokrātisko valstu vilcināšanos. Demokrātijas vēlas pierādījumus, juridisku skaidrību un samērīgu reakciju. Tieši šīs īpašības tās atšķir no agresoriem. Taču naidīgi spēki ļoti labi zina, kā izmantot šīs demokrātiju stiprās puses pret pašām demokrātijām.

Tāpēc Eiropas diskusijas par aizsardzību vairs nav nodalāmas no noturības jautājuma. Protams, tanki un raķetes ir svarīgi. Taču tikpat nozīmīgi ir kuģi zemūdens kabeļu remontam, kiberdrošības speciālisti, munīcijas rezerves, efektīva sabiedrības informēšana un cilvēku uzticēšanās valsts institūcijām.

Drošība vairs nav tikai tas, kas notiek militārajās bāzēs. Tā ir arī telekomunikāciju uzņēmumos, ostu pārvaldēs, pašvaldībās, skolās un redakcijās. Uzticamu mediju uzdevums nav militarizēt sabiedrisko dzīvi vai katru incidentu pasniegt kā sazvērestību, bet gan palīdzēt sabiedrībai saskatīt kopainu, vienlaikus neveicinot nepamatotas bailes. Eiropa šobrīd ir mazāk droša, nekā tā pati ilgi bija gatava atzīt, taču tā nav bezpalīdzīga.

Bez drošības nav iespējama stabila labklājības valsts. Bez aizsardzības nav iespējams nosargāt demokrātiju. Savukārt bez spēcīgas rūpniecības nav iespējama stratēģiskā autonomija.

Drošībai nav bezmaksas risinājumu

Šīs pārmaiņas prasa politisku godīgumu, no kura Eiropa bieži ir izvairījusies. Nauda kokos neaug. Ja Eiropa vēlas ievērojami palielināt ieguldījumus aizsardzībā, līdzekļi būs jāatrod citur – pārskatot sociālos solījumus, zaļās pārejas finansējumu, citus publiskos ieguldījumus vai arī palielinot valsts parādu un nodokļus. Nesāpīga risinājuma nav.

Tieši šajā brīdī aizsardzības politika kļūst politiski jūtīga. Radikālie populisti vēlētājiem sola to, ko atbildīgi politiķi vairs nevar godīgi apsolīt – ka dzīve varēs turpināties gandrīz tāpat kā līdz šim. Lielākas pensijas, lētāka enerģija, nekādu sarežģītu reformu, nekādu kompromisu, nekādu upuru un nekādu seku. Savā ziņā tā arī ir pielabināšanās – nevis Kremlim, bet pašiem savām sabiedrībām. Tā rada ilūziju, ka pasaule ir mainījusies, bet Eiropai nekas nav jāmaina.

Tie ir maldi. Un par tiem ir jārunā atklāti – gan politiķiem, gan uzticamiem medijiem.

Eiropai nav vajadzīgs vēl viens Orbāns vai Fico, kas vēlētājiem pārdod fantāziju par nākotni bez izmaksām. Tai nepieciešami politiķi, kuri ir gatavi pateikt neērtu patiesību: rītdiena automātiski nebūs labāka. Ja aizsardzībai būs jānovirza 5 % no IKP vai jāpāriet uz kara laika gatavības līmeni, nebūs iespējams vienlaikus saglabāt visas sociālās garantijas, subsīdijas un politiskās ērtības nemainīgas. No kaut kā nāksies atteikties.

Krievija jau šobrīd dzīvo kara ekonomikas apstākļos, un šī loģika, visticamāk, saglabāsies, pat ja diktatoram Kremlī kādu dienu būs cits uzvārds. Eiropa nevar sevi aizstāvēt ar miera laika ilūzijām pret valsti, kura karu ir padarījusi par savu organizējošo principu.

Pastāv arī risks, ka Eiropa vienkārši tērēs vairāk, bet ne efektīvāk – radīs jaunus instrumentus, saglabās vecos paradumus un paziņos par gatavību, kamēr iepirkumi joprojām būs lēni, sadrumstaloti un politiski piesardzīgi.

Atturēšana tiek radīta, nevis pasludināta

Panākumus nenoteiks parakstīto vienošanos skaits vai iespaidīgas finansējuma summas. Tos noteiks tas, vai karavīri nepieciešamās spējas saņems ātrāk, vai Eiropas rūpnīcas palielinās ražošanas jaudas, vai Ukraina tiks uztverta kā nenovērtējams kaujas pieredzes avots un vai pierobežas valstis tiek sadzirdētas, kad tās saka, ka steidzamība nav retorika, bet gan ikdienas realitāte

Tāpēc Eiropas aizsardzības un kosmosa komisāra Andra Kubiļa teiktais par nepieciešamību Eiropai veidot „cietās varas realitāti” ir ļoti precīzs. Eiropai netrūkst stratēģiju – tai trūkst spēju. Tai netrūkst deklarāciju – tai trūkst munīcijas, pretgaisa aizsardzības sistēmu, dronu, drošu sakaru un rūpnīcu, kas spēj pietiekami ātri ražot.

Atturēšanu neveido deklarācijas. To veido spējas, uzticamība un laiks. Eiropa jau ir zaudējusi pārāk daudz laika, taču tā vēl nav zaudējusi spēju rīkoties.

Svarīgākais jautājums ir, vai Eiropa patiešām ir sapratusi notiekošo. Vai tā nav tikai emocionāli reaģējusi uz karu Ukrainā, bet politiski un industriāli pieņēmusi, ka Krievijas radītais apdraudējums būs ilgstošs. Tas nozīmē ieguldījumus munīcijā, dronos, pretgaisa aizsardzībā, robežu stiprināšanā, kiberdrošībā, kritiskās infrastruktūras aizsardzībā un spējā ražot nepieciešamo pašā Eiropā, nevis cerēt, ka visu varēs iegādāties ārpus tās.

Baltijas valstīm tas nav histērijas jautājums. Tā ir vēsturiska pieredze. Un ļoti bieži šī pieredze ir izrādījusies precīzāka par Rietumeiropas diplomātisko optimismu.

Agrāk Eiropas drošības sajūta balstījās pārliecībā, ka drošība ir pašsaprotama. Jaunajam Eiropas reālismam jābalstās izpratnē, ka drošība ir nepārtraukti jāveido – politiski, militāri, rūpnieciski un sabiedriski.

SAFE pats par sevi Eiropu nepadarīs drošu. To nespēj neviens finanšu instruments. Taču tas var palīdzēt atbildēt uz jautājumu, no kura Eiropa vairs nevar izvairīties:

kad bailes beidzot pienāca pie mūsu durvīm, vai mēs tikai aprakstījām draudus, vai arī izveidojām spējas tos atturēt?

— Toms Ostrovskis, TVNET GRUPA galvenais redaktors

§02 · VIETĒJAIS SKATĪJUMS

§03 · PODKĀSTS

SAFE: Vai Eiropa var kopīgi stiprināt savu aizsardzību?

“Šajā LensEU epizodē aplūkota Eiropas Savienības jaunā 150 miljardu eiro vērtā programma SAFE, kuras mērķis ir stiprināt dalībvalstu aizsardzības spējas, izmantojot kopīgu finansējumu un iepirkumus. Epizodē analizēts, kā šo iniciatīvu izmanto tādas valstis kā Horvātija, Latvija un Polija, vienlaikus pievēršoties diskusijām par aizsardzības izdevumu prioritātēm, ieguvumiem vietējai aizsardzības industrijai un Eiropas stratēģisko autonomiju.”

§04 · NO REDAKCIJĀM